Konkurences padome draud ierobežot Latvijas iedzīvotāju tiesības saņemt informāciju
Latvijas iedzīvotāji, mūsu cilvēku intereses un viņu labklājība – šķiet, ka šīs ir pamatvērtības, uz kurām jābūt būvētai Latvijai, lai tā ne tikai attīstītos, bet arī būtu vieta, vide un valsts, kur cilvēki gribētu dzīvot, mācīties, strādāt un veidot ģimenes. Tomēr virkne notikumu, kas aktualizējušies informatīvajā vidē pēdējo mēnešu laikā, liek domāt, ka šobrīd valsts attīstība ir aizgājusi otrajā plānā, priekšroku dodot personīgo ambīciju apmierināšanai.
Pavisam nesen Latvijas reģionus pāršalca pārsteiguma vilnis – kļuva zināms, ka Konkurences padome (KP) šovasar publicētā dokumentā rosina aizliegt pašvaldībām dibināt un veidot savus medijus. Šāds lēmums pamatots ar uzskatu, ka pašvaldību iejaukšanās tirgū apdraud drukāto mediju pastāvēšanu, atņemot tiem auditoriju. KP, pilnībā neizvērtējot ieceri, steidza izteikt skaļus komentārus, nosodījumus un pārmetumus pašvaldībām par negodīgas konkurences radīšanu neatkarīgajiem medijiem.
Kamēr valsts iestāde mētājas ar skaļām apsūdzībām, Latvijas pilsētu un novadu pašvaldības klusi pauž savu neizpratni par notiekošo, vēršot uzmanību uz vairākiem būtiskiem aspektiem un negatīvām sekām, kas varētu rasties, aizliedzot pašvaldību informatīvo izdevumu veidošanu.
Šajā neizprotamajā KP iecerē ir neskaitāmi jautājumi, tomēr krietni mazāk atbilžu. Nav skaidrs, kādēļ valsts iestāde, kurai būtu jāstrādā cilvēku interešu labā, ir uzklausījusi tikai ļoti šauras grupas viedokli, neapdomājot iespējamās sekas, ko radīs pašvaldību mediju slēgšana. Ironiskākais ir fakts, ka KP savu ieceri atspēko vien ar īsu argumentu, kamēr cilvēki, fakti un pat likumi liecina kaut ko pavisam citu – padomes piedāvājums ir neizprotams, absurds un negodīgs, jo liedz reģionu iedzīvotājiem būt informētiem par valsts pārvaldes darbu vietējā mērogā.
Vai KP vēlas rosināt cilvēkus pamest lauku reģionus?
Iedzīvotāju skaitam Latvijā samazinoties, nākas secināt, ka jaunieši savu nākotni arvien biežāk saista ar Rīgu vai citām lielākajām Latvijas pilsētām. Laukos šobrīd dzīvo procentuāli vairāk gados vecāku cilvēku, kuriem iemaņas darbā ar datoru ir mazas vai nav vispār, un kuri informācijas iegūšanai nelieto internetu. Arī preses izdevumus var atļauties abonēt tikai retais, jo alkas pēc informācijas nav cilvēka primāro vajadzību skaitā. Tātad, ja tiktu aizliegti pašvaldību izdotie laikraksti, lauku iedzīvotāji nesaņemtu gandrīz nekādu informāciju par notiekošo pašvaldībā – par pieņemtajiem lēmumiem, kas tieši ietekmē katra iedzīvotāja ikdienu. Tas nogrieztu visas saites pašvaldības un tās iedzīvotāju starpā, veidojot informācijas vakuumu, radot vietu baumām, neizpratnei un vienlaikus graujot pārvaldes leģitimitāti.
“Kurš 82 gadus vecs, desmit kilometrus no pagasta centra dzīvojošs pensionārs ar naturālo saimniecību (jo veikalā visam nepietiek līdzekļu) apmeklēs publiski pieejamos interneta punktus, lietos novada mājaslapu un iegūs informāciju par aktualitātēm novadā?” neizpratnē ir Raunas novada domes izpilddirektore Linda Zūdiņa-Sivko. “Šeit ir LAUKI, kur cenšamies domāt par informācijas apriti jebkuriem līdzekļiem, nedrīkstam atstāt vairāku kategoriju iedzīvotājus bez pašvaldības informatīvā drukātā informācijas nesēja. Sabiedrībā jau šobrīd pastāv uzskats, ka pašvaldība par maz komunicē ar iedzīvotājiem. Kas notiks, ja tiks liegta iespēja izdot informatīvos pašvaldības izdevumus?”
Līdzīgi uzskata arī Riebiņu novada sabiedrisko attiecību speciālists Rolands Naglis, kurš piebilst, ka, atskatoties uz ģeopolitisko situāciju pasaulē, kad plašsaziņas līdzekļos tiek nepārtraukti runāts par informatīvo spiedienu vai karu, liedzot pašvaldībām (īpaši Latgalē, pierobežā) saviem iedzīvotājiem sniegt oficiālu informāciju, tiek veicināta dezinformācijas izplatība, kas varētu būt uzskatāms arī kā nacionālais drauds.
Tātad, principā, KP panāktu to, ka cilvēki, kuri ir ieinteresēti pašvaldības darbībā, pat gribēdami nevarētu informāciju pilnvērtīgi saņemt, ja neprastu rīkoties ar internetu. Patiešām, “godīgs” gājiens pret visiem nodokļu maksātājiem, kuri savu dzīvi un darbu veltījuši Latvijas lauku apsaimniekošanai vai citiem arodiem, neveltot gana daudz laika jauno tehnoloģiju apgūšanai. Vai mūsu valstī par cilvēkiem tiek uzskatīti tikai tie, kas prasmīgi darbojas internetā? Cesvaines pašvaldības vadītājs Vilnis Špats šo problēmu iezīmē īpaši skaidri – informācijas vakuums starp pašvaldību un tās iedzīvotājiem panāks tikai to, ka cilvēkiem būs vēl viens iemesls nedzīvot laukos.
Divi zaķi ar vienu šāvienu
Papildus faktam, ka liela daļa lauku reģionu iedzīvotāju neprot apieties ar internetu, nedrīkst aizmirst ļoti būtisku apstākli – pašvaldības informatīvais laikraksts tās iedzīvotājiem ir pieejams par brīvu. Pretēji neatkarīgo mediju izdevumiem, kuru abonements nav nemaz tik lēts prieks.
“Reģionālās preses abonēšanu daudzas mērķauditorijas nevar atļauties, tādēļ rodas jautājums – ja likvidētu informatīvos izdevumus, kā pašvaldība informētu iedzīvotājus par aktualitātēm, apzinoties faktu, ka daudziem novadniekiem interneta pakalpojumi nav pieejami?” neizpratnē ir Ikšķiles novada pašvaldības sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Šulca.
Un patiešām – kā cilvēki spētu saņemt objektīvu, precīzu un mediju nesagrozītu informāciju? Pilnīgu informāciju, ko reģionālie mediji varbūt pat izvēlētos nepublicēt, jo, viņuprāt, tas nebūtu pietiekami nozīmīgi? Jautājumi rodas, taču atbilžu nav.
“Mēs vairākkārt esam saskārušies ar situācijām, kad privātie plašsaziņas līdzekļi, it īpaši laikraksti, ne vienmēr publicē pašvaldības sagatavoto informāciju, kā arī mēdz to pārpublicēt jau sagrozītā veidā, tā mazinot iespēju, ka iedzīvotāji saņems pilnīgu, patiesu un neizmainītu informāciju par pašvaldības darbu, kas, mūsuprāt, nav pieļaujams,” norāda Rēzeknes pilsētas domes Sabiedrisko attiecību nodaļas vadītājs Kārlis Pozņakovs. “Rēzeknes pilsētas dome uzskata, ka iespējamais aizliegums izdot pašvaldību izdevumus nav pieļaujams, jo iedzīvotājiem jādod iespēja bez maksas saņemt ticamu un daudzpusīgu informāciju par to, ko dara pašvaldība un kā tiek izlietota viņu, kā nodokļu maksātāju, nauda. Nedrīkst pieļaut, ka informācija par pašvaldības darbu kļūtu par preci, kuru nāktos pirkt, iegādājoties privātās avīzes”.
Ir skaidrs, ka atņemot pašvaldībām tiesības ar informatīvā izdevuma palīdzību uzrunāt iedzīvotājus, pašvaldības nonāks privāto mediju pakļautībā – šie mediji noteiks, kas un cik daudz no pašvaldības darba cilvēkiem ir jāzina, turklāt informēti būs tikai abonenti un tie, kas iegādāsies izdevumu tirdzniecības vietās. Pārējiem jāpaliek neziņā gan par pašvaldībā pieņemtajiem lēmumiem, pieejamo atbalstu iedzīvotājiem, saistošo noteikumu maiņu, gan arī par aktualitātēm kultūras, mākslas, sporta un citās jomās. Notiek tāda kā cilvēku izolēšana no sabiedrības.
Inčukalna novada domes Sabiedrisko attiecību speciāliste Jana Bunkus gan norāda, ka šāda KP iecere ir pat pretrunā ar likumu: “Likums “Par pašvaldībām” nosaka, ka iedzīvotāji ir jāinformē par domes lēmumiem un saistošajiem noteikumiem. To aizliegt nav iespējams un būtu galēji nepareizi. Iedzīvotāji ir tiesīgi zināt, kādus lēmumus pieņem vietējā vara, kura ir viņu interešu pārstāvniecība”.
Mākslīgi izdomāta konkurence
Lielākais KP arguments cīņā pret pašvaldību informatīvajiem izdevumiem ir daži pašvaldības izdevumi, kas atļaujas ieiet reklāmas tirgū un piedāvā reklāmas laukumus par dempinga cenām, tādējādi, it kā radot negodīgu konkurenci. Jāpiebilst gan, ka tie tiešām ir tikai pāris pašvaldību izdevumi, jo pēc apkopotās informācijas secināms, ka it neviena pašvaldība laikrakstā nepublicē komercreklāmu – gada griezumā tiek publicēti vien divi, trīs sludinājumi – un tie paši vietējo lauksaimnieku, kuri konkrētajā pagastā pārdod sēklas vai kartupeļus.
Tomēr, pat ja tā ir, fakts, kas joprojām rada neizpratni – arī Latvijas Radio un Latvijas Televīzija, kas, būdama dotēta no valsts budžeta, pilnībā atrodas reklāmas tirgū. Bet vai tad tieši pret to necīnās KP? Vai arī tas ir tiešs trieciens tikai mazākajiem novadiem?
Apgalvojums par negodīgu konkurenci, patiesībā, neiztur nekādu kritiku. Kādi gan konkurenti pašvaldības var būt komerciālajiem izdevumiem – ar saviem novada domes sēdes lēmumiem, pasākumu aprakstiem, struktūrvienību darbības rezumējumiem, attīstības plāniem un kultūras notikumu paziņojumiem?
“Kopumā tas ir mulsinoši, ka domes izdevumi, kas visbiežāk iznāk reizi mēnesī un ko gatavo viens cilvēks, spēj sastādīt konkurenci lokāliem izdevumiem ar profesionālu žurnālistu komandu. Pēc manām domām, lokālajiem laikrakstiem vajadzētu tikai “baroties” ar informāciju no pašvaldību informatīvajiem izdevumiem un izvērst plašāk šos stāstus, atmaskot problēmas, ja tādas ir un veidot diskusiju,” atzīst Engures novada domes pārstāvis Kristaps Zaļkalns.
Ir skaidrs, ka aiz KP ieceres slēpjas kaut kas vairāk. Kā norāda Ķeguma novada domes priekšsēdētājs Roberts Ozols, ja kāda informācijas avota radīto informācijas izplatīšanas intensitāti ierobežotu ar administratīviem līdzekļiem, tas varētu tikt uzskatīts par konkurenci veicinošu pasākumu. Taču ja kāds informācijas avots tiek pilnībā vai nesamērīgi ierobežots, tā ir konkurences slāpēšana, nevis veicināšana, un tāpēc ir totālā pretrunā ar KP pamatuzdevumu, un liecina vai nu par nekompetenci, vai ļaunprātību.
Neskaitāmi lauku reģionu iedzīvotāji atzīst, ka mazās avīzītes veicina viņos patriotismu, lasot līdzcilvēku stāstus, labos vārdus un notikumus konkrētajā pagastā. Pašvaldību laikraksti NAV konkurenti reģionālajiem medijiem – par to liecina gan izdevumu biežums, gan publicēto materiālu saturs, kas neiekļauj pētniecisko žurnālistiku un reklāmu. Un ja jau pašvaldība ir tiesīga savā mājaslapā publicēt savu informāciju un aktualitātes, tad kādēļ tā to nedrīkstētu darīt drukātā veidā? Pašvaldības informatīvie izdevumi tādēļ arī netiek saukti par avīzēm vai laikrakstiem – tā ir drukātā veidā apkopota informācija par pašvaldības darbu, kas būtiska iedzīvotājiem. Un ir pārspīlēti pat veikt tā salīdzinājumu ar avīzi, kuras uzdevums ir izklaidēt vai rosināt diskusiju. Līdz ar to, rodas pamatotas aizdomas, ka šīs KP iniciatīvas mērķis ir nevis neatkarīgas mediju vides izveide Latvijā, bet pavisam vienkārši viena mediju tirgus segmenta tīrīšana no nevēlamiem konkurentiem.
“Tas tikai nosacīti ir konkurences jautājums, jo lokālā līmenī, pat tā saucamajā, bagātajā Pierīgā, nav neviena nopietna spēlētāja, kas fokusētos uz vietējām problēmām, kur nu vēl reģionos, kur ir vēl mazāk iedzīvotāju. Apturot pašvaldību mediju darbību, vairumā gadījumu vietā nenāks privātie mediji – būs tukšums. Šādā attīstības scenārijā drīzāk saredzu demokrātijas problēmu, nevis konkurences problēmu. Jo tikai informēts iedzīvotājs var būt iesaistīts pašvaldības dzīvē. Jautājums, kas sabiedrībai svarīgāk – plašāks tirgus izdevējiem vai iedzīvotāju iesaiste dialogā ar vietējo pašvaldību,” uzskata Ādažu novada domes priekšsēdētājs Māris Sprindžuks.
Šī visa absurdā situācija tiešām liek saprast, ka KP būtu jāizvērtē – kam par labu iestāde strādā un kas Latvijā patiešām ir nozīmīgi – vai reģionālo mediju grupas monopola stāvoklis ir svarīgāks par lielas daļas valsts iedzīvotāju apmierinātību?
KP labie nodomi vai politiski motivēta iecere?
Ņemot vērā visus iepriekš minētos apgalvojumus par netaisnību KP ieceres realizēšanā, ir skaidrs, ka, visticamāk, aiz it kā laba mērķa atbalstīt vietējos medijus, viena koalīcijas partija vēlas otrai partijai liegt komunicēt ar saviem vēlētājiem. Nav noslēpums, ka novados vislielāko atbalstu gūst konkrēta politiskā apvienība ar ilggadējām tradīcijām, tādēļ viens no mērķiem varētu būt ar KP rokām ierobežot šīs partijas cilvēku komunikāciju ar iedzīvotājiem.
“Man šķiet, ka atkal braucam no viena grāvja otrā, tā arī uz ceļa nenoturoties. Šī vēlme ierobežot ir saistīta ar tuvojošajām pašvaldību vēlēšanām, jo pietiekami lielām ļaužu masām, tā vietā, lai adekvāti sakārtotu sistēmu, ir paniskas bailes, ka pašvaldību informatīvie izdevumi varētu kļūt par “pirmsvēlēšanu ruporiem”,” savu viedokli atklāj Rojas novada domes priekšsēdētāja Eva Kārkliņa.
Latvijas reģionu iedzīvotājiem gan tas šķiet pilnīgi aplami – vai tiešām vienas koalīcijas partijas, kuras šķelšanās iespējama jau tuvākajā laikā, baiļu dēļ, drīkst upurēt informācijas kanālu, kas daudziem iedzīvotājiem ir vienīgais veids saziņai ar novada pašvaldību, vienīgā iespēja uzzināt par notiekošo un iesaistīties sabiedrības norisēs, tādējādi socializējoties, izglītojoties un attīstoties?
Šādas bailes komentē Strenču novada domes priekšsēdētājs Jānis Pētersons: “Manuprāt, pašvaldībai, demokrātiskā valstī, ir tiesības paust viedokli un informēt sabiedrību ar sava izdevuma starpniecību. Atvainojos, bet tad, analogi, arī partijām nav tiesību izdot savu avīzi, bet jāpublicējas tikai valsts noteiktajos medijos”.
Pagaidām gan vēl nav skaidrs, vai KP apzinās, ka tiek izmantota kā politisks instruments. Nav zināms arī tas, kurš šajā strīdā uzvarēs – ierosinājums “no augšas” sakārtot tirgu atsevišķiem neatkarīgajiem medijiem vai Latvijas iedzīvotāju intereses. Jo, kamēr partijas cīnās par savu vietu zem saules, tiek aizmirsts, ka ar savām drastiskajām darbībām tās zaudē Latvijas iedzīvotāju uzticību.
Joprojām – tik daudzi jautājumi, bet tik maz atbilžu. Jācer vien, ka KP uzklausīs neskaitāmas Latvijas iedzīvotāju balsis, jo sekas ieceres realizēšanai, par aizliegumu pašvaldībām dibināt savus medijus, var būt neatgriezeniskas. Savukārt Ministru Kabinetam un Ekonomikas ministrijai būtu nopietni jāpārskata KP vadības kompetence, jo šis ir uzskatāms gadījums, kad iestāde vai nu tēlo pilnīgu neizpratni par Latvijas novados notiekošo un neieklausās iedzīvotāju viedoklī, vai arī tīši un kāda uzdevumā pārkāpj savas pilnvaras un rīkojas pretvalstiski.
